Latvijas senlaiki piedāvā vēsturniekiem ne vienu vien mīklu. Piemēram, vēl arvien neatminētā Beverīnas pils atrašanās vieta. Meklējumus apgrūtina apstāklis, ka uz teorētiskiem pieņēmumiem ir balstītas arī Beverīnai kaimiņos bijušo piļu atrašanās vietas. Bez tam kā Beverīnas, tā arī apkārtējo piļu nosaukumi paši par sevi ir mīklaini un skan visai nelatviski. Vienīgais nepārprotami nesagrozītais ir līdz ar Beverīnu bieži pieminētais Sateklas jeb Soteklas vārds. Taču arī tas joprojām nav nešaubāmi piezemēts savā vēsturiski pareizajā vietā. Novietojot Beverīnu dažādās vietās, arī Sateklai piešķirta cita adrese. Piemēram, sakarā ar visai izplatīto apgalvojumu, ka Beverīna varējusi būt pie Vaidavas ezera, Sateklai sameklēta vieta Gaujas labajā krastā Kvēpenes pilskalnā. Taču pamatojums ir tikpat ticams kā Beverīnai Vaidavā, Raunā, Trikātā, Vijciemā un vēl citas vietās. Kaislīgajos Beverīnas meklējumos novārtā atstāta leģendārā Sateklas pils.
Kādu senu jēdzienu izsaka vārds "satekla"? Latgaliskā "o" nomaiņa ar "a" nozīmi nemaina. Drīzāk gan jaunlaicīgā "a" ieviešana apgrūtina jēdziena atpazīšanu vēsturisko vietvārdu galotnēs. Pareizāk būtu jāsaka Satekle, tāpat kā Gulbene, Alene, Cērtene, Ķempe, Trikāte, Autīne, Tiepele u.c.. Tekla un tekle senajā pasaules skatījumā ir dažādi jēdzieni. Teklei ir nepārprotams saistījums ar tecēšanu, teci. Dabā tecēt var tikai ūdens. Tekošo ūdeņu loma cilvēku dzīvē senlaikos bijuši visai liela. To noteikusi ne tikai praktiska vajadzība, bet arī mitoloģiskie priekšstati par pasaules būtību. No tautas ticējumiem zināms, ka bijis svarīgi, kā upe vai strauts tek: pret rītiem, vakariem vai citādi. Piemēram, Lieldienu rītā jāmazgājas ūdeņos, kas tek pret rītiem, lai gūtu veselību un skaistumu. Savukārt visās vēl zināmajās veļu gravās un ar mitoloģiskajiem pazemes kultiem saistītajās vietās ūdeņi upēs un avotos tek saulrietu virzienā, īpašs svētums piedēvēts ūdens tecējumam pret ziemeļiem, kas kosmiskajā pasaules dalījuma interpretācijā zemes virsū saistās ar Dieva valstību. Par to liecina visas nosaukumos un ticējumos saglabātās svētupes. Tāpat dievišķas un svētību nesošas bijušas upes, kas "tek no debesīm". Ūdeņos saskatītais svētums palīdzējis saglabāt tiem jau tālos senlaikos dotos nosaukumus, kaut gan pašu vārdu nozīme sen ir pazaudēta. Upju un ezeru nosaukumi – hidronīmi iemūžinājuši vārdus, kas nāk no dziļas senatnes, iespējams, no hipotētiskās indoeiropiešu pirmtautas laikiem. Taču tas vēl nenozīmē, ka senvārdos nosauktie Latvijas ūdeņi šos vārdus ieguvuši tieši no šīs pirmtautas. Pasaules uzskatu radniecība ar daudzu jēdzienu vienādiem apzīmējumiem svētajā zīmju pirmrakstā šoreiz atstājama mitologu ziņā, vienīgi paturot prātā, ka viss ar svētumiem saistītais, kam piešķirts negrozāmas patiesības raksturs, ir pārdzīvojis tautas un laikmetus. Mūsu senču pirmskristietības laikos lietotās svētās zīmes, kas liecina par neizmainītu, senu jēdzienu saglabāšanu, liek domāt arī par tikpat senu šo jēdzienu vārdisko apzīmējumu saglabāšanu. Tos varēja lietot vēl relatīvi jaunos laikos, kad senie vidzemnieki deva nosaukumus ūdeņiem un nozīmīgām vietām. Kā viena no tādām ir jāpiemin Alene. Šim vārdam ir sakars ar visiem zināmu dzērienu - alu. Alenes vārds ir dots nelielam apvidum tajā Vidzemes centrālās augstienes daļā, no kuras iztek toreiz nozīmīgās upes: Palsa, Rauna un Abuls ar tā debess dievišķā virziena pietekām Lābznu un Lisu. Šo upju ūdeņi ieplūst Gaujā, kas lielā lokā apliec kādreizējās Tālavas senāko daļu un tās kaimiņus, kur meklējamas tālaviešu saknes. Gar minētajām upēm arī notikusi galvenā apdzīvotības virzība, apgūstot dzīvošanai noderīgākās zemes, ko ietver lielais Gaujas loks, un vienlaikus daloties cilšu "zaros" un "stumbrā". No Vidzemes vidienes šāds stumbrs ieaudzis pa upju šķirtni starp Amatas un Gaujas iztekām. Šeit meklējams pirmais zarojums uz austrumiem un rietumiem. Gar abām minētajām upēm izplatījušies arī radu atzari gar Palsu un Raunu, bet tālāk uz ziemeļiem - gar Lābznu un Lisu. Būtu jāatceras, ka senāk rada un senča jēdziens bijis vienots un tam ir liela nozīme vēlāko, Livonijas hronikā aprakstīto, notikumu dziļākai izpratnei. Kopējā radniecība un pēctecība bija svētums, kas apvienoja vairākas ciltis, priekšstatos veidojot it ka sazarotu koku, kas augdams aizņem zināmu pasaules daļu - savu pasauli. Šāda cilvēku pasaule zīmju rakstībā ideogrāfiski attēlota kā vertikāla svītra ar "zaru" pārkrustojumu, kas var būt perpendikulārs vai slīps. Šādas krustu zīmes tikušas lietotas visai bieži. Kas gan varēja būt svarīgāks par savas cilts pasaules pastāvēšanu un sadalījumu? Ejot no Gaujas pagrieziena augštecē pie Taurenes tieši uz rietumiem, atkal jānonāk pie Gaujas, kur tā lielajā lokā beidz tecējumu šajā virzienā un kur aptuveni arī ir Krustu iezis, kurā iegrebtie daudzie un dažādie krusti vēsta par ciltskokiem "lielā ūdens" šī krasta zemē. Ar līdzīgu vēstījumu ir saistīti pieci krusti, kas iekalti sarkanīgajā Mīlākšu Krustakmenī. Šis akmens kādreiz atradies pie netālās Palsas un vēsturiski ar to saistīts tāpat kā Krustu iezis ar Gauju. Palsa savā tecējumā iezīmē robežu senās Tālavas centrālajai daļai, kuru rietumu virzienā robežo Rauna. No šīm robežām trijos virzienos zarojušies arī Tālavas latgaļi. Trijos zaros (vārdiskā zīmju izteikumā - trijos kātos), no kuriem varēja rasties plašāka apvidus nosaukums, kas šodien saglabājies vairs tikai saiknē ar Trikātu, kādreiz šai apvidū nozīmīgu vietu. Līdzīga vēsture nosaukumos jaušama arī kuršu un prūšu Duvzarēm.
Kāds tam visam sakars ar seno Sateklu?
Livonijas hronikā minētās Autīne, Imera, Trikāte bija sazaroto novadu zemes, diezgan droši, ka tādai bija jābūt arī Sateklai. Taču pretēji Trikātei un Alenei Sateklas vārds nav saglabājies kādas apdzīvotas vietas, viensētas vai kalna nosaukumā. Ja šis nosaukums radies no kādas apvidum visai raksturīgas iezīmes, tad tas kopā ar šo iezīmi turpina pastāvēt neatkarīgi no izmaiņām apdzīvotajās vietās. Satekla šodien var būt tikai tas, kas dabā ir, un ne vairs kāds 13. gs. novadu jēdziens, tā laika pils vai administratīvais centrs. Satekla, pareizāk, Satekle ir tā pati sateka jeb satece, vieta vai apvidus, kur satek kopā upes, upītes, strauti. Gaujas lokā tekošajām upēm visām ir savas sateces, taču tik plaša un daudzskaitlīga kā Raunai nav nevienai no tām. Kāds 1916. gadā Jaunraunas "Ļūļās" dzirdēts nostāsts vēsta, ka pie senču pilskalna Raunā senāk kopā satecējuši simts ūdeņi. Ja izdotos saskaitīt visus avotus, strautus, upītes, kas sateku satecēs jeb satekle sanāk kopā Raunas ielejā ap pilskalnu, tad minētais skaitlis nebūt neliktos pārspīlēts, kaut arī daudz ko no senākā mazinājusi meliorācija.) Līdz ar ūdeņu bagātību senāk arī apdzīvotība bijusi visai liela. Par to liecina atrastie daudzie senkapi un senpilsēta. Tikai lielākās upītes, kas iezīmētas 1911. gadā izdotajā Vidzemes guberņas kartē, jau vedina dot Raunas miesta apkārtnei ar satecešanu saistītu nosaukumu (1. att.). Ari ar ūdeņu virzīto apdzīvotības satecešanu novadu zarojumā. Protams, šeit netrūka arī vīru iespaidīgai karadraudzei. Bez tādas tolaik neviens karavadonis īpaši ievērojams nevarēja kļūt. Bet Satekles (nevis Kvēpenes) Rūsiņš, kā vēsta hronika, tāds ir bijis, būdams visur un vienmēr naskākais karotājs. Arī senā svētā radu saistība lika vienmēr steigties palīgā pārējiem Tālavas latgaļiem. Lai arī Gaujas lokā ciltskoka zarojumos un savas pasaules dalījumos Satekle skaitījās zeme ārpus Tālavas, taču senču un radu saites tos saistīja dažos pienākumos. Tālavieši bija rados ar tiem Raunas un Abula augštecēs. Tās ir viņu sakņu zemes. Pirmajiem otri bija jāaizstāv, jo tie - kā jau atvases - nevarēja būt tik stipri kā vecākie zari. Senie pasaules kārtības un sadzīves likumi būtībā vēl nemaz nav pētīti, un ne visi 13. gs. notikumi izskaidrojami ar šodienas sapratni par karošanu, par svešinieku tiesībām brīvi pārvietoties Dieva radītajā pasaulē, rīkot tur apmetnes, tirgoties. Tirgotāju aplaupīšana un nogalināšana bija smags, starptautisks noziegums. Cietušo tirgotāju radiem, draugiem, saviešiem bija tiesības nākt un pārmācīt vainīgos vai arī prasīt to no vietējiem. Kā zināms, igauņi bija atņēmuši vācu tirgotājiem viņu vezumus. Šī rīcība kļuva par iemeslu Tālavas, Sateklas un Autīnes latgaļu, tāpat lībiešu iešanai pret igauņiem, kura izvērtās par liktenīgu traģēdiju. Kad Cēsu ordeņbrāļi 1212. gadā autīniešu apdzīvotajā zemē rupji pārkāpa vietējo vēl svēti turētās senās īpašumu tiesības, viņi saņēma vienprātīgu pretsparu. Taču sadursme notika jau ar cita pasaules uzskata pārstāvjiem, aiz kuriem stāvēja visa tā laika "attīstītā" Eiropa, citi morāles un tiesību svētumi. Tāpēc tā laika notikumu un to dalībnieku atstātās pēdas ir jāmeklē ar citu pasaules redzējumu. Upes un augstienes, kur tās dzimst, mums vairs nekalpo apdzīvotības sakārtojumam un vienošanai kopējos likumos. Mēs savus radus vairs neaizstāvam, neredzam kopējo ciltskoku. Kur nu vēl to, kas kādreiz ieauga lielajā Gaujas lokā. Gauja sen vairs neietver lielu Vidzemes daļu vienā dievišķi iezīmētā dzīves telpā zem Saules - pasaulē, par kuras "cilvēku koka" zariem un atzarēm joprojām stāsta krustveida zīmes Krustu iezī un Mīlākšu akmenī. Tās ļauj secināt, ka rakstu tapšanas laikā uz augšu no krustu ieža bijušas trīs zemes, savas mazākas pasaulītes, kas skaitījušās "zem vienas saules, vienā pasaules kalnā" (2. att.). Trīs upes Gaujas loka rietumu (kreisajā) pusē arī ir kādreiz savstarpēji robežojušas un saistījušas senos latgaļus savās dzimtnovadu zemēs. Ap Amatu un Vaivi bijusi Autīne, ap Abulu pletusies Tālavas Tālivalža Trikāte, bet bez vārda un piederības palikusi pasaulīte Raunas ūdeņu plašajā satekā (3. att.). Domātā Rūsiņa pils Kvēpenē ir tālu no šejienes, aiz Autīnes un Gaujas, jau citā pasaulē un citā radu kokā, kas atzēlis patstāvīgai izaugsmei, tāpat kā tas austrumu pusē, kura saknes bija ieaugušas zemēs, kuras joprojām dzīvina Alūksnes (Alouksnes) radītie Atzeles upju ūdeņi. Kvēpenes pilskalns ir senajā Idumejā, un šejieniešu radu saites ar Gaujas loka latgaļiem piederējušas senākiem laikiem, nevis tiem, kad igauņi, iebrukdami latgaļu zemēs, nogalinājuši Sateklas Rūsiņa radus un draugus un pēc tam uzbrukuši Beverīnas pilij (Liv. hr. XVn. 7.).
Daudzi radi un draugi Rūsiņa mūžā viņam varēja sarasties tikai tuvākā apkārtnē. īpaši jau draugi, kas tolaik bija cits jēdziens, vairāk saistīts ar karadraudzi. Tāpēc Rūsiņa draugi ārpus viņa vai tiešo kaimiņu karadraudzes piezemējuma nevarēja būt sastopami.
No Livonijas hronikā minētās igauņu iebrukuma gaitas var secināt, ka Satekla bijusi kaimiņos Tālivalža Trikātei, kaut kur dienvidu pusē. Atceļā uz mājām igauņi izlaupījuši Trikāti, savukārt Rūsiņa mājupceļš no kariem igauņu zemēs arī dažkārt vedis caur to, pa ceļam piestājot Beverīnas pilī, kas hronikā vienmēr pieminēta reizē ar igauņu iebrukumiem Trikātē. Protams, saistīt Sateklu ar Beverīnu, kas joprojām meklē savu vēsturisko vietu Trikātes zemē un ap to, nav visai gudri, jo tad jāatgriežas jau zināmu viedokļu karuselī. Ari iežos un akmeņos rodamos zīmju skaidrojumus var pieņemt kā hipotētiskus, ne ka norādes uz reāliem, līdz šim neievērotiem un nepamanītiem senatnes lieciniekiem, kas varētu uzvest uz daudz kā meklēta pareizajām pēdām. Vēstures gaita ir atsvešinājusi mūs no tā pasaules redzējuma, kādā vēl skatīja savas radu un piezemējuma saites tie, kas deva nosaukumu Autīnei, Sateklai, Trikātei, Atzelei, Alenei, Alūksnei, Alaukstam... Vārdus, kuros apslēptie jēdzieni vēl arvien ir ap mums, arī mūsdienu kartēs skatāmi, un kas ir labākie ceļveži uz vietām un patiesībām, kuras jau kļuvušas par pagātnes mīklām.
Ojārs OZOLIŅŠ
