RAUNAS BAZNĪCAS VĒSTURES APSKATS.
Sarma Ruska, vēsturniece
BAZNĪCAS CELTNIECĪBA. PĀRBŪVES. 1210.gada 20.oktobrī Romas pāvests Innocencijs III apstiprināja Rīgas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa vienošanos par Livonijas zemju valdījuma sadalīšanu un noteica šo zemju garīgās un laicīgās pārvaldes kārtību. 1229.gadā par bīskapa Alberta pēcteci iecēla Brēmenes garīdznieku Albertu Suerbēru. 1262.gadā viņš Rīgas bīskapijai piederošajā Raunā lika vienlaikus būvēt pili un baznīcu. Livonijas ordeņvalsts pastāvēšanas gadsimtos Raunas mūra pilī ik pa laikam - parasti no Miķeļiem līdz Sveču dienai - kopā ar savām svītām uzturējās Rīgas bīskapi.
13.gs. celtais dievnams viduslaikos piedzīvojis neskaitāmus karus un posta dienas. Raksti vēsta, ka 1613.gadā baznīcai nav bijis jumta, bet 1724.gadā tā minēta kā sabrukusi. 1736.gadā baznīcas tornis ieguvis baroka stila formas un tāds saglabājies līdz mūsu dienām. Torņa zvans pārliets lielāks 1798.gadā. Tagadējā čuguna zvana (diametrs 76, augstums 60) apmali rotā uzraksts: SHEFFIELD E.RIEPE'S PATENT NAYLORNICKERS&Co1860. Par būtiskākajām dievnama pārbūvēm uzskatāmas ģērbkambara uzcelšana (1793-1794), jaunas, plašas daļas piebūvēšana dienvidpusē ar altāra novietošanu no austrumu gala pie ziemeļu sienas (1803-1804) un arhitekta Dr. Paula Kundziņa (1888-1983) projektētā baznīcas atjaunošana (1936-1937) ar altāra telpas un ģērbkambara izbūvi, mūru izlabošanu, grīdu ielikšanu, silta gaisa apkures un elektriskās apgaismošanas ierīkošanu, jauna jumta uzlikšanu, baznīcas iekštelpu un ārpuses krāsošanu. Šo remontdarbu laika baznīcas fasādes atsedza senus plienakmeņu ciļņus "Kristus pie krusta" (13.-14.gs.) un "Ādams un Ieva" (16.gs.), bet altāra daļā atraka tipisku 17.gs. memoriālās akmens tēlniecības paraugu - pirmā ev. lut. mācītāja G.Graves kapakmeni ar 5 medaljoniem un uzrakstiem.
ALTĀRIS. ALTĀRGLEZNA. Nelielais, kompaktais baroka stila altāris veidots 18.gs. otrajā pusē. Gleznu "Golgāta" gleznojis (1858) Drēzdenes mākslinieks V.Junkers, to baznīcai dāvinājis (1859) Rīgas rātskungs Grimms. Krustā sistais Jēzus Kristus tēlots brīdī, kad viņš izsaucies: "Tas ir piepildīts!" Pie viņa sēro māte Marija un māceklis Jānis.
ĒRĢELES. Pirmās 50 dālderus vērtās ērģeles 1721.gadā baznīcai dāvinājusi Jaunraunas muižas rentniece Anna fon Renne. Nākamās, 1770.gadā draudzes konventa pasūtītās ērģeles maksājušas 270 dālderus. Trikātas baznīcas ērģelnieka un ķestera "vecā Kristina" par 220 dālderiem darinātās ērģeles 1810.gadā dāvājis pilsmuižas īpašnieks Kleins. Prāvāku Tērbatas ērģeļmeistara E.Keslera radītu instrumentu ar 12 reģistriem 1859.g. dāvinājis pilsmuižas īpašnieks Emils fon Vulfs, tā atvedums un uzstādīšana prasījusi 1600 rubļus. 1906.gada aprīlī ievēlētais ķesteris ērģelnieks Augusts Eglītis (1867-1947) izjutis esošā instrumenta ierobežotās muzicēšanas iespējas, ātri konventam iesniedza projektu par ērģeļu palielināšanu un paplašināšanu. 1907.g. 13.jūnija sēdē konvents nolēma pasūtīt pilnīgi jaunas ērģeles no Lūdvigsburgas firmas "E.F.Valkers & Co". Moderno instrumentu ar 2 manuāliem un 24 reģistriem baznīcā uzstādīja 1908.gada maijā, bet iesvētīšana notika 20.jūlijā ar garīgās mūzikas koncertu, kurā atskaņoja L.van Bēthovena. J.S.Baha, G.F.Hendeļa, F.Mendelsona un F.Lista nemirstīgos skaņdarbus. Aprūpētas un uzturētas šīs ērģeles drīz sagaidīs savu simtgadi.
PIEMIŅAS PLĀKSNES. Baznīcas draudzes telpā piestiprināta marmora plāksne Latvijas atbrīvošanas cīņās un pasaules karā kritušajiem draudzes locekļiem (Dr. P.Kundziņa mets, E.Kuraua akmeņkaļu firma Rīgā, ap 1938.g.). Atzīmējot Raunas draudzes īpašo lomu hernhūtisma kustībā, pie dievnama ieejas (1998) novietota plāksne (mācītāja G.Ceipes teksts un mets, akmeņkaļu darbnīca "Granīts" Rīgā).
EV. LUT. MĀCĪTĀJI. Pieminot godināsim draudze kalpojušos ev.lut. mācītājus. Ziņas par draudzes ganiem saglabājušās sākot ar laiku, kad Vidzeme nonāca Zviedrijas valdījumā: Georgs Grave 1628-1654 (┼)*; Johans Reiters 1656-1664; Jakobs Lindemans 1664-1671?; Georgs Tomass Dīcs, adjunkts 1665-1671, mācītājs 1671-1700; Nikolauss Vurms, diakons 1671-1703; Heinrihs Kristians Vageners, adjunkts 1696-1700, mācītājs 1700-1710 (┼); Johans Heinrihs Hinkeldejs 1711-1735 (┼); Johans Eberhards Hinkeldejs 1737-1748 (┼); Adolfs Fridrihs Andrea 1749-1762 (┼); Mihaels Vurms 1763-1791; Gerhards Johans Pleske, adjunkts 1783-1791; Johans Gothards Langevitcs 1791-1812 (┼); Fridrihs Hermans Eduards Langevitcs 1813-1851 (┼); Johans Veirihs, adjunkts 1850-1851, vikārs 1852-1853; Emils Sokolovskis 1853-1869; Rudolfs Guleke, adjunkts 1859-1860; Teodors Kerstens, adjunkts 1859-1860; Romans Zengbušs, adjunkts 1862-1865; Augusts Brenners, adjunkts 1867-1869; Karls Vilhelms Gothards Frīhufs 1869-1877; Kristians Dāvids Dzirne 1877-1896 (┼); Johans Rucels, adjunkts 1894-1896; Ādams Jende 1897-1918 (┼); Vilhelms Grīners 1918-1919 (┼), Pēteris Apkalns 1919-1927; Arvīds Treicis 1927-1944 (┼); Jānis Zunde 1949-1955; Jānis Rubenis 1957-1967; Jānis Bērziņš līdz 1991; Tālis Rēdmanis 1991-1996; Gundars Ceipe 1996-2001; Edijs Kalniņš no 2001. Ikviens no viņiem, kopjot garīgo vidi, atstājis paliekošas vērtības sava laika draudzes ļaužu dvēselēs. Strādādams Raunā, izcila valodu pratēja un literāta reputāciju iemantoja akadēmiski izglītotais latvietis Jānis Reiters. 1662.gadā Rīgā izdeva viņa 40 valodās tulkoto visas pasaules kristīgo lūgsnu-Tēvreizi. Vitenbergas universitātes profesors, reformācijas kustības pamatlicējs Dr. Mārtiņš Luters (1483-1546) par Tēvreizi rakstījis:"Tēvreize ir lūgšana pār visām. Tā ir lūgšana, ko mums mācījis Visaugstākais Meistars. Tajā ir aptvertas visas garīgās un laicīgās svētības, un tajā ir drošs patvērums visos pārbaudījumos, kārdināšanās un uztraukumos. Pat nāves stundā." Zinātnieki izpētījuši, ka J.Reiters bijis rosinātājs bībeles tulkošanai latviešu valodā. Ir atrasts viņa Zviedrijas valdībai iesniegtais bībeles tulkojuma paraugs.
Zinātnieki uzskata, ka ap 1680.gadu, uzturēdamies Hamburgā, Reiters bijis vēlākā bībeles tulkotāja Ernesta Glika (1652-1705) latviešu valodas skolotājs. Ļaužu atmiņā joprojām dzīvo varmācīgā nāvē aizgājušais draudzes mācītājs Ādams Jende (1861-1918). Pirms studijām Terbatas universitātē viņš pabeidza Vidzemes skolotāju semināru. Pēc ordinešanas Raunas mācītāja amatā Jende neatstāja novārtā savu pedagoga aicinājumu un sastādīja tādas Latvijā populāras mācību grāmatas kā "Ticības mācība", "Baznīcas vēsture", "Dziesmas un katķisms Vidzemes skolām" u.c. 19.gs. beigās un 20.gs.sākumā Raunas draudze bija viena no lielākajām Vidzemē. Tajā iekļāvās pāri par 10 tūkstošiem Raunas, Launkalna, Brantu, Jaunraunas, Mārsnēnu, Startu, Baižkalna un Veselavas iedzīvotāju.
BAZNĪCAS ARHĪVS. Aptuveni 300 gados, rūpīgi glabājot baznīcas lietvedības dokumentus, draudzes mācītāji radījuši neparastu arhīvu. Tas piedzīvojis divas atdzimšanas. Kad 1919.gada 22.jūnijā kaujās ar Landesvēru tieša tēmējuma izraisīts ugunsgrēks iznīcināja desmit no sešpadsmit mācītājmuižas ēkām, minēto arhīvu no sadegšanas izglāba mācītāja A.Jendes atraitne, vēlāk ievērojama etnogrāfe un Rīgas latviešu biedrības bibliotekāre Elza Margarēta Jende (1877-1967). Arhīva ideoloģiski plānoto iznīcināšanu novērsa draudzes priekšnieces Līnas Bērziņas (1897-1989) spīvums un nepiekāpība. Sistematizēts, iegrāmatots un pieejams zinātniskiem pētījumiem lielākais dokumentu apjoms kopš 1967.gada atrodams Cēsu muzejā. Neliela baznīcas grāmatu kopa joprojām ir draudzes pārziņā. Par unikālākajiem uzskatāmi sekojošie oriģināli: vizitācijas protokoli (1774), iedzīvotāju un dievgaldnieku saraksti (1811-1944), draudzes skolas skolēnu žurnāli (1809-1838), Vidzemes ģenerālgubernatora patentu 34 sējumi (1710-1850), ķeizariskās majestātes Vidzemes konsistorijai adresēto ukazu 15 sējumi (1815-1890), baznīcas hronika (1833-1907), baznīcas konventa protokoli (1812-1919), tagadējo ērģeļu būves lieta (1908-1909), viens no pilnīgākajiem Latvijā zināmajiem Krimuldas skolotāja Jura Nataniela Ramaņa 1797.gadā uzrakstītā dziesmu, bībeles izteicienu un pamācību krājuma "Krusta skolas grāmata" norakstiem ar naiviem tušas zīmējumiem, Baltijas apceļotāja, Tartu apkaimes Vendavas mācītāja Eduarda Filipa Kerbera (1770-1850) 1840.gadā baznīcai dāvinātais rokraksts "Ziņas par Raunas pili, baznīcu un tās mācītājiem" un citi relikti.
KAPSĒTA. Kristīgās baznīcas pārziņā arvien atradusies mirušo apbedīšana. Sākotnēji mirušos guldīja baznīcās un to pagalmos. Labiekārtojot Raunas baznīcas tuvumā esošos ceļus, 20.gs. 20-tajos gados atklāts liels šīs kapsētas apbedījumu blīvums. 1773.gadā Krievijas Senāts pieņēma lēmumu ar aizliegumu mirušos guldīt pie baznīcām. Jauno draudzes kapsētu iesvētīja 1773.gada 29.maijā. Ar pazemu laukakmeņu sētiņu apņemtā kapsēta glabā daudzu draudzes ļaužu paaudžu piemiņu. Tēlnieka Gustava Šķiltera darināti pieminekļi uzstādīti (1908., 1912) tirgotāja un mecenāta Pētera Rimšas (1853-1908) un farmaceita, bakteriologa Kārļa Krēsliņa (1860-1929) dzimtu kapavietās. Pelēkā granītā kaltu kapakmeni - krustu, kura cilnī tēlots moceklis ar ērkšķu kroni, mācītāja Ā.Jendes atdusas vietai veidojis (1942) tēlnieks Kārlis Zemdega.
MĀCĪTĀJMUIŽA.Nesaraujami ar baznīcas vēsturi saistīts Raunas mācītājmuižas ansamblis. Gadsimtu gaitā še mituši draudzes mācītāji. Muižai piešķirtā zeme bija mācītāju atalgojuma sastāvdaļa. Ir ziņas par 1726.gadā no baļķiem celtu muižas ēku, kuras vietā draudze uzcēlusi (1791-1793) no akmeņiem mūrētu divstāvu dzīvojamo namu. Daudzkārt pārbūvēts, tas skatāms šobaltdien. Vismaz gadus desmit līdz Grotes skolas atvēršanai (1878) mācītājmuižā darbojusies mācītāja E.Sokolovska ierīkotā skola muižas pagasta bērniem. Mācītājmuižas komplekss savu vēsturisko sūtību zaudēja 1944.gadā. No 1945.gada šeit iekārtots veco ļaužu pansionāts.
NOVADNIEKI. Draudzē kalpojušie akadēmiski izglītotie ilggadīgie mācītāji, pat mācītāju dinastijas (Hinkeldeji, Langevitci), še agrīni (1805) dibinātā draudzes skola un 19.gs. otrajā pusē darbojošās 11 pagastu skolas radīja nosacījumus apdāvinātāko draudzes jaunekļu tālākas izglītošanās iespējām. Raunas draudzē dzimuši un pirmo izglītību baudījuši: latviešu tautas melodiju apdarinātājs, komponists, Vidzemes skolotāju semināra direktors Jānis Cimze (1814-1881); katihets, pagastskolotājs, literāts Jūlijs Vīstucis (1839-1909), Latvijas valsts sarkanbaltā karoga idejas īstenotājs, ģimnāziju direktors, rakstnieks Jānis Lapiņš (1885-1941); Raunas draudze Latvijas Universitātei devusi četrus profesorus - filozofu Dr. Pēteri Zālīti (1864-1939); sinologu, valodnieku, etnogrāfu un folkloristu Dr.Pēteri Šmitu (1869-1938); farmaceitu Dr.Eduardu Zariņu (1876-1947) un ķīmiķi, LU rektoru (1933-1937), LR Izglītības ministru (1938-1940) Dr.Jūliju Auškāpu (1884-1942).
Kā aizvien, Raunas baznīcas senatnīgums un baznīcdārza atturīgais skaistums aicina ceļinieku piestāt, pieklust un sajust Mūžības vareno strāvojumu.
*Gadskaitļi norada mācītāju darba gadus Rauna, ar krustiņu apzīmēts viņu miršanas gads. Tātad 11 mācītāji draudzē kalpojuši līdz savai nāves stundai.
