Milzis bija izklaiņojis visu Vidzemi un, nogurumā nolicies pakalnā, zvilnēja kā liels, pelēks akmens, tikai dzeltenās matu šķipsnas, līdzīgi ziedošam smilgu ceram, viļņoja jūnija vējā.
Bet cik nu ilgi tā vāļāsies, ja saules riets debesu pamalē sārtojas kā bezdelīgactiņās saplaucis pļavas līcis un ceļš kā balta maiga miglas upe glaužas ap pakalniem un kalniem, stāstīdams, ka varbūt, varbūt aiz nākošā paugura Milzis noteikti atradīšot laimi. Un atkal viņš juta tās sen zināmās, bet neremdināmās slāpes, kas tam sekoja kopš agras jaunības. Milzis iesmējās, zeme noreiba no viņa laimīgajiem smiekliem, un abpus ceļa atmodās baltās madaras.
Stiprinieks cēlās un devās tālāk pasaules plašumā. Citurīt ceļa ielokā nāk pretim meitene; balta villaine, klāta gaišziliem rakstiem, zila josta mēļām un tumšzilām zīlēm.
Milzis apstājas un brīnās: žilbst acis, reibst galva, bet lūpas prasa sirdij tādus vārdus, kuri nekad nav ne dzirdēti, ne sacīti. Atrodas arī. Tikai pateikt grūti, — beidzot daži izspurdz kā nedroši putnēni, kas vēl pat laisties neprot.
- U-ū-ū, kas tu esi?
- Tava laime, — meitene atbild un nāk tuvāk.
- U-ū! - Milzis laimē nopūšas, bet sirds sāk bangot kā jūra. Nē, nē! Nav labi, ka bula dienā sakarsusi jūra plosās krūtīs, — katra banga reizē dedzina un veldzē. Tīri kauns atzīties. Kauns par savām milzīgajām ķepām, kauns par dzeltenīgo matu slotu.
- Vai die! Kur es tevi tādu likšu, - pārlieku trausla, pārlieku maiga un pavisam negaidīti esi atnākusi. Vai tik tu būsi mana īstā laime?
- Iepazīsti, iepazīsti, tad spried! - smejas meitene, līdzi smiekliem skan jostas zīles, ņirb zili zaļas, ņirb zaļi zilas.
Bet Milzis plāj pāri kalniem pie lielā Alauksta padomu prasīt.
- Klausies, draugs, sastapu laimi! Kā lai nu zinu, vai tā ir mana īstā? Nāk pretī un saka, es esot šo meklējis. Ko nu es! Tāpat vien Vidzemi apskatīt gāju.
Alauksts sarauc pieri tumšās grumbās, nošņācās kā zalktis, domā ilgi ilgi, beidzot ierunājas gudra vīra balsī:
- Vai viņai acis zaļi dzirkst, vai viņai ir viļņu krāsas seģene, vai valoda klusa kā niedru šalka? ... Tāda bija manējā laime, tāda bija īstā. Kad es, vētrā satrakojies, gribēju no krastiem izkāpt, tā mierinot pārsedza man pāri ūdensrožu villaini... - Milzis klausās, klausās ezera valodā, tad ceļas un plāj atpakaļ uz Raunas pakalniem. Sēž meitene ceļa malā un ritina zilu zīļu jostu.
- Ko tu dēdi šeit?
- Gaidu tevi un domāju, kur tu mani aizvedīsi — vai līdz Gaujai vien, vai līdz pašai jūrai?
- Tu jau neesi īstā laime. Ne tev acis zaļi lāsmo, ne tev valoda kā ūdensrožu šalka ... Vai tu maz proti aust ūdensrožu villaini?
- Nē, neprotu, — meitene attrauc, un brūna roka kā slaida meža pļavas vālīte noguļas uz Milža pleca. — Paskaties, kāds zilgmājs pamalē! Iesim ar lielceļiem skrieties - to es protu! Gribu redzēt jūru.
Silts vilnis bango Milzim krūtīs, tad bangas pierimst un šaubas kā pelēks akmens kalns smacē sirdi un domas. Viņš atstumj meitenes brūnās rokas un dodas viens pats pie Gaiziņa. Augstam kalnam augsta gudrība. Gan jau gudrais padomu zinās.
Gaiziņš lepni raugās mākoņos un sākumā nemaz nesadzird Milža valodu, pēc ieklausās un sarauc dusmās pieri: - Ko tu mani tincini, vai man tava laime jāpazīst?
- Nedusmo, Gaiziņ, brāli! Atnācu tikai padomu prasīt. Tu jau zināsi, kādai jābūt īstai laimei.
- Mana bija klusa pārlieku. Sēdēja egļu pavēnī un apbrīnoja manu augstumu. Acis brūnas kā tīruma velēna, mati kā alkšņu birzs rubeņu riesta laikā.
- Paldies, Gaiziņ! - Milzis pamāj ar galvu un plāj atpakaļ. Bet pašam acis tādas skumjas skumjas. Viņš uzmeklē meiteni Raunas pakalna malā un bilst pavisam apmulsis:
- Tu man patīci gan, ļoti patīci, bet tu jau neesi mana īstā laime. Ne tu klusa pārlieku, ne tu apbrīno mani, ne tev acis kā tīruma velēna, ne mati kā alkšņu birzs rubeņu riesta laikā. Ej vien tālāk.
Taču meitene smejas tik priecīgi, ka visas grāvmalas piebirst pilnas baltiem pīpeņu ziediem.
- Esmu gan tava laime. Mēģināsim kopīgi līdz jūrai aiziet. Tu jau esi lielu lielais gājējs, arī man sokas mundrs solis. Vakaros tavas rokas būs mans pagalvis, dienās es iešu tev blakus solī un klausīšos tavos stāstos. Tu esi lielāks, tu redzēsi tālāk nekā es. Tādēļ es lūgšu, lai tu pacel dažreiz mani savās spēcīgajās rokās. Tad arī es redzēšu tālākas tāles. Ik rītus no tava smaida manā vainagā iekritīs jauna zila zīle, ik diena kļūs gaišāka kā iepriekšējā.
- Bet tu jau neesi mana īsta laime, - Milzis čukstēja, tik tikko nenoreibdams no meitenes skatiena. Ir gan dažiem ļaudīm acis kā zilpelēkas dūmakas, silda un sauc, sauc un silda.
- Var jau būt, ka tu esi arī īstā laime, - viņš piebilda pēc brīža, jūtot savā plaukstā brūnu luksta pļavas vālīti, bet citu rītu Milzis dodas vēlreiz padomu prasīt. Šoreiz ceļš ved uz lielo Lāča purvu.
- Dzi, draugs, tu tāds varens un milzīgs kā īsts spēka vīrs. Nežēlo padomu! Pastāsti muļķa Milzim — kādai jābūt īstai laimei?
- Manējā kliedza ka dzērve un augu dienu žēlojās par maniem Akačiem, solījās bēgt un aizbēgt, bet ik pavasari atgriezās manos dumbrājos. Viņai bija mati kā pelēki ķērpji, bet rokas sīkstas kā paegļa sakne. Ar viņu es biju ļoti laimīgs.
- Vai acīs tai nebija tāluma dūmakas, vai viņa bieži nerunāja par jūru? — Milzis ievaicājās, un viņa balss skanēja tik žēli kā vēji pār kailu, rudenīgu noru.\
- Kur nu, trakais, tādu laimi, kas vienmēr gvelž pār jūru! To nemaz no šejienes nevar saredzēt.
Milzis noskumis devās tālāk.
- Nebija īstā, nebija īstā laime, — sīca mazi purva dundurēni, priecīgi pieplakdami Milža nosvīdušajiem pleciem.
Raunas pakalnos stiprinieks vairs neatgriezās. Neba no viltus laimes vajadzēja atvadīties iet. Vasara kaisīja smaržīgas dienas, vienu skaistāku par otru, tad pēkšņi apdomājās, kļuva skopāka, katra nākošā diena kļuva skumjāka nekā iepriekšējā. Krēslainās augusta novakarēs rūgti smaržoja brūngani apīņu ķekari, rūgtums aizsniedza arī Milža sirdi. Kāpēc viņa laime tā slēpās? Varbūt nejauši viņš bija aizgājis tai garam, varbūt viņa pati to nepazina?
Bērzu birzis pret tumši zilajiem septembra padebešiem izskatījās kā baltas sveces, katru nakti vējš plosīja to liesmas, katru nakti kļuva nespodrākas vasaras ugunis.
Tikai egļu meži pamalēs zilgmoja vel ka vasarā, un, apvāršņa dūmakās raugoties, sirdi sāpināja atmiņas.
Zilā salnas rītā Milzis atgriezās Raunas pakalnos. Vai kaut kur nešķinda zīļu josta? Varbūt tomēr aiz kādas paceres atskanēs smiekli un brūnas rokas kā slaidas vālītes nogulsies uz viņa pleca, un kāds sacīs lūdzoši un mīļi: «Ja tu lielāks par mani, ja tu tālāk redzi, pacel arī mani savās spēcīgajās rokās.. . iesim, iesim ar ceļiem skrieties . . .»
Neviens nenāca pretī. Tikai koki strīdējās ar vēju, un rudenīgi smaržoja brūklenāji.
Maza, vasar neredzēta upe līkumoja starp alkšņu un lazdu ceriem, biezokņos tā izskatījās brūngani zaļa, iznākusi klajumos, kļuva gaiši zila kā pērļu josta.
- Ū-ū-ū, kur tu esi, mana laime? — Milzis sauca no visa spēka
- Ū-ū-ū, — atbildēja ūdeņi.
- Ū-ū, parādies, lai-me, parādies! — Milzis kliedza vēl skaļāk.
- Ū-ū! — atskanēja ūdeņos. — Tu jau mani nepazini, tu jau man neticēji!
- Kur tu steidzies, tecētajā?
- Uz Gauju, uz Gauju un kopā ar Gauju tālāk uz jūru!
Milzis nodrebēja sāpēs un piekļāvās zemei, klausījās upē un klausījās vasaras atmiņās.
Dienas gāja, un gadi gāja. Milzi klaiņojam Raunas pakalnos neviens vairs netika redzējis. Bet mazas upes krastā ir klints. Tik cieši piekļāvusies zemei, tik tuvu krastam, ka, no tās dziļumiem nākot, avota lāses sakrīt tieši upē. Kā liels, apsūnojis acu plaksts, pievērts skumjās un atmiņās, izskatās šī klints. Bet sīkās lāses, bez mitas ritot, stāsta katram gājējam: — Šī upe reiz bija zilu zīļu josta. Tā piederēja manai laimei. Manas šaubas to pārvērta. Tā bija mana laime, un neviens cits to nevarēja ne pazīt, ne saprast.
— Tā bija tava laime, — atbild ūdeņi, — un neviens cits to nevarēja ne pazīt, ne saprast.
.jpg)