Vācu muižniecībai bija pretrunīga nostāja zemnieku skolu jautājumā. Luterticīgo skolas laukos atradās nevis Tautas izglītības ministrijas (kā to paredzēja 1802. g. reformas Krievijā), bet gan Iekšlietu ministrijas pārziņā. Šai ministrijai nebija īpaša skolu pārvaldes un kontroles aparāta, tāpēc Baltijas guberņu skolas nonāca vācu muižniecības pārziņā. Tajā pašā laikā muižniecībai nebija nekādas atbildības par skolām. Par tam atbildēja mācītāji, bet finansiālā puse gūlās uz zemniekiem, kuri bija tik nabadzīgi un atkarīgi no kungiem, ka nevarēja domāt par skolu celtniecību un uzturēšanu.
Likumos bija teikts, ka visiem zemnieku bērniem jāapmeklē skola. Bet bija arī norādīts — ja lasītpratējs lasīšanā un katķisma gabalu skaitīšanā bērnu var apmācīt mājās, bērnam skolas apmeklēšana nav nepieciešama. Muižniecība arī šādā veidā sevi atbrīvoja no atbildības par latviešu skolām, panākot, ka zemnieku bērniem pietiek ar mājmācību. Sūtīt vai nesūtīt bērnus skolā — to noteica mācītājs.
Mācību programmā galvenā vieta bija ierādīta ticības mācības un baznīcas dziesmu apguvei.
Izmaiņas muižniecības attieksmē pret zemnieku izglītību vērojamas tikai 19. gadsimta 40. gados. Feodālisma sairums un kapitālistisko attiecību attīstība saasināja sociālas un ekonomiskās pretrunas. Cara valdība centās ar krievu valodas starpniecību panākt tā saucamā krieviskā elementa lielāku Ietekmi uz Baltijas guberņu pamatiedzīvotājiem. Sākās zemnieku masveida pāriešana pareizticībā. Vācu muižniecība saprata, ka tas grauj luterāņu baznīcas autoritāti. Tā izmainīja savu agrāko negatīvo nostāju tautskolu jautājumā, cerot mazināt krievu kultūras un pareizticības ietekmi zemnieku vidū.
1806. gadā Vidzemes latviešu daļā bijušas 34 skolas. 1811. gadā klāt nākušas skolas Straupē, Lielstraupē, Stalbē un arī Raunā.
Raunā 19. gadsmita sākumā darbojās baznīcas draudzes skola un no 1805. gada Raunas muižas skola. Draudzes skolā līdz 1814. gadam mācījās tikai zēni. Mācību ilgums bija 2 gadi. Skolēnus skolā uzņēma ik pec 2 gadiem. 1814. gadā Raunas baznīcas konvents akceptēja priekšlikumu par meiteņu uzņemšanu skolā, bet nepieļāva domu, ka meitenes varētu mācīties kopā ar zēniem. Tā 1814. gadā Raunas draudzes skolā uzņēma tikai meitenes, bet 1816. gadā — zēnu klasi. Atsevišķa meiteņu klase pēc tam vairs nav pastāvējusi, bet ar 1819. gadu zēni un meitenes mācījās kopā. Meiteņu gan bija mazāk nekā zēnu. Skolu beigušo skolēnu vietā katru gadu uzņēma jaunus. Skolu apmeklēja 2—3 ziemas, retāk 4 ziemas.
Skolēnu skaits Raunas draudzes skolā no 1813. līdz 1838. gadam svārstījās no 17 līdz 20. To apmeklēja bērni no visām muižām draudzes teritorijā. Skolēnu skaits bija reglamentēts un pa gadiem maz mainījies.
Skolas laiks no 1813. līdz 1817. gadam Raunas draudzes skolā ilga 4—5 ziemas mēnešus, bet, sākot ar 1819. gadu, tas nostabilizējās un palika nemainīgs līdz 1838. gadam (ilga no novembra līdz maija sākumam, t. i., 6 mēnešus). Skolēni skolu apmeklēja regulāri, ar retiem izņēmumiem mācību gada sākumā un beigās. Atsevišķi vecāki bērnus centās pēc iespējas ilgāk paturēt mājas saimniecībā darāmo darbu dēļ.
Raunas muižas skolā no 1810. līdz 1815. gadam skolēnu skaits svārstījās no 16 līdz 23. Mācījās galvenokārt zēni, dažus gadus arī 2—4 meitenes. Skolas laiks bija 2—4 gadi, no novembra līdz aprīļa vidum. Kā kuriozs skolā atzīmējams Vības Jānis, kurš skolā mācījās 8 gadus. Iepretī viņa vārdam žurnālā visus gadus skolotājs devis nemainīgu vērtējumu — kūtrs, slinks, laisks, dažreiz ar piebildi «ļoti».
Reti cēla skolai domātas ēkas, biežāk tās ierīkoja kaut kā pielāgotās telpās.
Raunas draudzes skola darbojās ķestera mājā, kas bija maza, neērta, veca un gadiem ilgi neremontēta. 1827. gadā skolas ēku sakārtoja un paplašināja. 1850. gādā tā nodega, un 1852. gada draudze ar muižas atbalstu uzcēla divstāvu mūra skolas namu.
Raunas draudzes skolā 1806. gadā par skolotāju iecēla bijušo Raunas muižas skolas skolotāju Pēteri Strazdu. Tur mācīja ticības mācību, lasīšanu, rakstīšanu, rēķināšanu, vācu un krievu valodu, ģeogrāfiju un baznīcas dziesmu dziedāšanu. 1817. gadā mirušā P. Strazda vietā par skolotāju sāka strādāt Jānis Gaiķis, mācību programma palika bez izmaiņām. 30. un 40. gadu mijā skolā mācīja arī vēsturi. Tiem, kuri skolā mācījās trešo gadu, labi vajadzēja prast vāciski rakstīt un lasīt. Sevišķu vērību veltīja rēķināšanai. Raunas draudzes skola bija vienīgā skola Cēsu novadā, kurā pēc mācību programmas un skolēnu skaita varēja pretendēt uz draudzes skolas statusu.
Zemnieki bērnus ne labprāt sūtīja draudzes skolās. Tā cēlonis bija nabadzība, kā arī tas, ka latviešu zemnieki vēl netiecās pēc izglītības, jo nesaskatīja nekādas perspektīvas līdz ar tās iegūšanu. Arī ierobežotais mācību saturs neradīja zemniekos interesi par skolu.
Lai bērnus varētu sūtīt skolā, vajadzēja sagādāt piemērotas drēbes, apavus un grāmatas. Bieži vien zemnieki nevarēja atlicināt tam vajadzīgos līdzekļus. Tāpēc 19. gadsimta pirmajā pusē galvenais izglītības veids palika mājmācība. Vecākiem bija uzdots mājas apstākļos iemācīt bērniem lasīt iespiestu tekstu un no galvas skaitīt dažas lūgšanas un baznīcas dziesmas. Mācītājiem bija uzdota mājmācības kontrole.
Mājmāclba kopumā uzlūkojama par pozitīvu parādību. Samērā lielais lasītpratēju skaits latviešu zemnieku vidū bija nevis skolas, bet plaši izplatītās mājmācības nopelns. 18. gadsimta beigās Vidzemē lasīt prata 41,6 % pieaugušo un 54,3 % pusaudžu. 1814. gadā prata lasīt 64,5 % Raunas draudzes locekļu.
Ar 30. gadiem kontrole par mājas lasīšanu no mācītāju kompetences tika nodota skolotāju rokās. Notika regulāra skolas vecuma bērnu uzskaite, pārklaušināšana kļuva biežāka, visaptverošāka. Kateheti, bija apkārtceļojošie skolotāji, kuri gāja no mājas uz māju un mācīja bērniem lasīšanu un bībeli. Šādus skolotājus uzraudzīja draudžu mācītāji. Vidzemē kateheti darbojās līdz 19. gadsimta 70. gadiem.
Katehetu darbība plašākā mērogā Vidzemes laukos sāka izplatīties 50. gados, kad no pagastiem aizvien vairāk tika prasīta skolu dibināšana visiem bērniem. Taču latviešu zemnieki bija nabadzīgi un skolu celšana un uzturēšana tiem vēl nebija pa spēkam. Pagasti labprātāk algoja katehetus, kuri labāk nekā vecāki mājmāclbā varēja iemācīt bērniem lasīšanu.
Raunas draudzē, sākot ar 1856. gadu, pieņēma 2 katehetus. Tiem bija jāmāca visi draudzes bērni vecumā no 7 gadiem. Katehetam bija jāstrādā 4 dienas nedēlā. 9 mēnešus gadā. Draudzē kopš 50. gadiem strādāja apkārtceļjošie skolotāji Pēteris Smurģis, Mārtiņš Skujiņš, Jūlijs Vīstucs, Jēkabs Smurģis, Pēteris Prūss, Jānis Auškaps, Dāvis Actiņš, Juris Mežaks un Jānis Cielēns.
Vēl 1844./45. gadā Vidzemē no 61333 skolas vecuma bērniem 59408 skolas nebija pieejamas. Tādēļ mājmācībā bija galvenais lasītprasmes apgūšanas veids lielākajai daļai zemnieku bērnu. Taču tai bija arī būtiski trūkumi. Galvenais — ierobežotais mācību saturs, jo mācīja no baznīcas dziesmu grāmatas un bībeles. Mācoties ar boksterēšanas metodi, bērni nereti tekstu apguva mehāniski un citu grāmatu spēja saburtot tikai ar pūlēm.
Ievērojamas pārmaiņas Latvijas laukos notika līdz ar 1860. gada Vidzemes zemnieku likumu un 1866. gada pagastu pārvaldes reformas realizēšanu. Likumi deva latviešu zemniecībai lielāku patstāvību, samazināja pagastu atkarību no muižniecības.
1860. gada zemnieku likumi- noteica, ka vietējā skolu pārvaldē jāietilpst arī draudzes skolas skolotājam un zemnieku pārstāvim. Pagastu pašvaldības likumos - bija norādīts: ja pagasts skolu uztur, tam ir tiesības vadīt skolu darbu un lemt par to.
Latviešu draudzes skola vēl atradās vietējās muižniecības un garīdzniecības pārziņā. Tā centās draudzes skolu izmantot, lai pārvācotu .daļu latviešu zemniecības. Ar draudzes skolu palīdzību muižniecība cerēja turēt paklausībā, zemniekus.
No draudzes skolām tika prasīta ticības mācība un vācu valodas sekmīga apgūšana, pārējais bija atkarīgs galvenokārt no skolotajā, no viņa vēlēšanās un prasmes.
Raunas draudzes skolu pēc tēva nāves no 1860. gada vadīja Voldemārs Gaiķis. Vietējā sabiedrība izcilo runas dāvanu dēļ ilgus gadus viņu uzskatīja par labu skolotāju. Izrādījās, ka aiz talantīga oratora slēpjas vājš pedagogs. V. Gaiķis skolā tomēr nostrādāja 39 gadus, jo pilnīgi atbilda muižnieku un garīdznieku priekšstatam par to, kādam jābūt latviešu skolotājam. V. Gaiķis uzskatīja, ka katram jāzina sava vieta — latvietim jābūt zemniekam, bet vācietim kungam, latviešiem jāpieņem vācu valoda un kultūra. Blakus V. Gaiķim skolā strādāja tikai 2 palīgskolotāji, tādēļ ari pozitīvus rezultātus sasniegt nebija iespējams. Tikai 1898. gadā tika ierosināts jautājums par skolotāja Gaiķa atcelšanu no amata. Pēc gada viņu no darba atlaida.
Kaut 80. gados no draudzes skolu mācību plāniem vācu valoda bija izslēgta, samazināts dzimtās valodas un dubultots krievu valodas stundu skaits.
Latviešu draudzes skolu līdz pat 19. gadsimta beigām stingri savās rokās turēja vietējā vācu muižniecība un garīdzniecība. Tās izšķīra jautājumu par skolotāju piemērotību vai nepiemērotību, par viņa pieņemšanu vai atlaišanu. Tajā pašā laikā vāciešiem maz interesēja mācību saturs. Līdz ar to mazinājās draudzesskolu nozīme latviešu tautas izglītības attīstībā.
Gadsimta otrajā pusē Vidzemē, tāpat kā visā Latvijā, izplatītākais skolu tips laukos bija pagastskola, ko vajadzēja uzturēt zemniekiem, bet līdz 60. gadu beigām viņi to nabadzības dēļ nespēja. Tāpēc ievērojamu izdevumu dalu sedza muižnieki. Latviešu zemniecībai ekonomiski nostiprinoties, muižnieku ieguldījumu daļa samazinājās. Taču viņi reti kad pilnīgi atteicās atbalstīt skolu.
Zemnieki tajā laikā vēl nespēja rast liekus līdzekļus jaunu skolas namu celtniecībai. Tādē] skolas, kuras atvēra 50. un 60. gados, tika Ierīkotas mācībām nepiemērotās telpās. Tās varēja uzņemt ierobežotu skolēnu skaitu, bieži vien tikai dažas dienas nedēļā. Tikai 70. gados, bet dažviet vēl vēlāk pagasti spēja sagādāt līdzekļus skolas namu celtniecībai.
Latviešu zemniecībai ekonomiski nostiprinoties, pagasta skolu skaits ievērojami palielinājās. 19. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Cēsu novadā atvēra vairāk nekā 40 skolu. 1883. gadā Vidzemē darbojās 396 pagastskolas, no tām Cēsu novadā — 67. Taču būtu nepareizi apgalvot, ka, zemniekiem kļūstot turīgākiem, visas skolu problēmas atrisinājās. Līdzekļus skolu celtniecībai parasti kaut kā atlicināja, bet vajadzēja arī iegādāties mācību līdzekļus, telpas remontēt, apkurināt, apgaismot un algot skolotāju. Ne vienmēr pagastam līdzekļu pietika.
Likumdošana noteica, ka pagastskolās ziemas mēnešos mācības notiek bez maksas, jo skolas uztur paši zemnieki. Pagasti šo noteikumu neievēroja un no skolēniem ievāca skolas naudu. Tās lielums bija dažāds.
Skolu skaits gan pieauga, bet to bija par maz, lai skola būtu pieejama visiem bērniem. Vidzemē 1871./72. gadā uz katru pagastskolu bija 179 skolas vecuma bērni, bet Cēsu apriņķī - 196 bērni (pēc desmit gadiem attiecīgi 170 un 175).
Likumdošana par pagastu skolām paredzēja, ka tajās jāmāca ticības mācība, lasīšana, rakstīšana, rēķināšana un dziedāšana (galvenokārt garīgās dziesmas). Taču retā pagastskolā ar to aprobežojās. Otrajās un trešajās klasēs mācīja arī krievu valodu, ģeogrāfiju, dabas mācību, vēsturi, lika sacerēt domrakstus. Šie mācību priekšmeti nebija obligāti. Mācību programma katrā skolā pa gadiem mainījās. Acīmredzot jautājumu par blakus priekšmetu pasniegšanu izlēma skolotājs. Šis lēmums bija atkarīgs no skolotāja izglītības, spējām, algas.
80. gados Krievijas valdība nolēma Baltijas skolas iekļaut kopējā valsts izglītības sistēmā un nodot tās Izglītības ministrijas pārziņā. Ar 1887. gadu tika ierobežota vācu muižnieku un mācītāju kontrole par latviešu skolām.
Galvenais skolu tips tāpat kā agrāk laukos palika trīsgadīgā pagastskola, kura bez maksas bija jāapmeklē bērniem vecumā no 10 līdz 13 gadiem.
1891. gadā tika noteikts pirmais pagaidu mācību plāns reformas ietvaros. Saskaņā ar to ievērojami tika palielināts stundu skaits krievu valodai un aritmētikai. Dzimtajai valodai agrāko 30 stundu vietā pagastskolā tika paredzētas 18 stundas nedēļā. Pārējos priekšmetos būtisku izmaiņu nebija.
Krievu valodu skolās ieviesa pakāpeniski: sākumā pastiprināti mācot krievu valodas priekšmetu, vēlāk krievu valoda kļuva par sarunu valodu. Tulkošanas metodi nomainīja naturālā metode. Tā paredzēja mācības iztikt bez dzimtās valodas. Tulkot krievu valodas vārdus nedrīkstēja.
Ari ģeogrāfijas un rēķināšanas mācīšanā pilnīgi pārgāja uz krievu valodu, kas apgrūtināja mācīšanas procesu.
Gadsimta beigās pagastskolās latviešu valodā pasniedza ticības mācību, latviešu valodu un dziedāšanu, bet visus pārējos mācību priekšmetus, rokdarbus ieskaitot, mācīja krievu valodā.
80. gados radās jauns skolu tips — Izglītības ministrijas skolas, kas bija tieši pakļautas Tērbatas mācību apgabala vadībai. Tai vienīgajai bija tiesības šīm skolām dot norādījumus mācību un audzināšanas jautājumos. Daļu līdzekļu šo skolu atvēršanai un uzturēšanai asignēja valsts. Pagastvaldēm vajadzēja kārtot saimnieciskos jautājumus — celt un remontēt skolu ēkas. Ministrijas skolām tika nodrošināta labāka materiālā bāze. Tajās labāk atalgoja skolotājus, skolēni pilnīgāk apguva krievu valodu. Latviešu zemnleki šīs skolas uzņēma labvēlīgi, bet vācu muižnieku un mācītāju vidū tās sastapa nopietnu pretestību.
Lai pilnīgi nezaudētu kontroli pār latviešu skolām, lai kavētu pagastskolu pārkārtošanu par ministrijas skolām, vietējā muižniecība ar materiāla pabalsta piešķiršanu centās no pagastiem izspiest dažādus solījumus.
80. gadu reformai līdzi nāca šķiriskie un nacionālie ierobežojumi: latviešu zemnieki nevarēja piedalīties skolu pārvaldes un mācību jautājumu izlemšanā, bet viņiem arī turpmāk nācās celt skolu ēkas un algot skolotājus.
19. gadsimta sākumā Baltijā nebija mācību iestādes, kas gatavotu skolotājus zemnieku skolām. Skolotājus parasti izvēlējās no muižniekiem un baznīcai uzticamiem cilvēkiem, kuriem bieži vien trūka vajadzīgo zināšanu. Skolotājs bija pakļauts gan draudzes mācītāja, gan muižnieka gribai. Tiesības skolotāju sodīt un atbrīvot no darba bija tikai muižniekiem. Likumdošana pilnīgi klusēja par to, kādi ir skolotāja pienākumi, kas viņam jāprot, kādai jābūt izglītībai. Par skolotājiem, kas novada skolās strādāja gadsimta sākumā, saglabājušās trūcīgas ziņas. Zināms, ka tagadējā Cēsu rajona teritorijā tolaik darbojušies 12 skolotāji — Araišos, Dzērbenē, Drustos, Vecpiebalgā, Skujenē. Lodē, Jaunpiebalgā, Straupē, Lielstraupē, Stalbē, kā arī Raunas baznīcas draudzes un Raunas muižas skolās.
Raunas baznīcas draudzes skolotājs Mārtiņš Pakalnieks, pēc viņa nāves 1808. gadā Pēteris Strazds līdz ar skolotāja pienākumiem pildīja ari ķestera, ērģelnieka un priekšdziedātāja uzdevumus baznīcā. Turklāt P. Strazds pārvaldīja tuvējo Strazda krogu.
Kā redzams, 19. gadsimta sākumā īstais ienākumu avots un pamatdarbs skolotājiem bija saistīts vai nu ar zemkopību, vai kādu amatu.
Vācu muižniecību un garīdzniecību maz interesēja, kā viņu izraudzītā kandidatūra pilda skolotāja pienākumus.
Izglītotākie skolotāji strādāja draudzes skolās.
īpaši atzīmējams Raunas draudzesskolas skolotājs (no 1817. līdz 1858. gadam) Jānis Gaiķis, kurš pēc sagatavošanās Tērbatā bija nokārtojis skolotāja eksāmenu pie guberņas ģimnāzijas direktora Rīgā. Viņa laikā Raunas draudzes skola tika atzīta par vienu no labākajām Vidzemē.
Tikai 19. gadsimta vidū Vidzemes lauku skolās sāka strādāt skolotāji profesionāļi, kuri profesijai bija sagatavoti īpaši šim nolūkam dibinātos semināros. 1839. gadā Valmierā tika atvērta mācību iestāde, kas līdz 1890. gadam darbojās Valkā un ir pazīstama kā Valkas — Valmieras skolotāju seminārs. Tā uzdevums bija gatavot draudzes skolu skolotājus. Pirmais semināra vadītājs Jānis Cimze dzimis 1814. gadā Raunas draudzes Cimzas pusmuižā, kur viņa tēvs tolaik bija vagars. Pirmo izglītību Clmze guva mājmācības ceļā no mātes Annas. Viņš sāk apmeklēt Raunas draudzes skolu, kur strādāja tolaik tālu izdaudzinātais skolotājs J. Gaiķis.
Pēc draudzes skolas beigšanas 1828. gadā J. Cimze kādu laiku bija mājskolotājs, bet pēc 1833. gada Valmieras draudzes skolas skolotājs. J. Cimzi izraudzīja par jaundibinātā skolotāju semināra vadītāju un nosūtīja uz Vāciju sagatavoties šim amatam. 1839. gadā J. Cimze sāka vadīt skolotāju semināru. Tā atvēršana iezīmēja pagriezienu Vidzemes skolu attīstībā. Tā absolventi ienāca latviešu zemnieku skolās kā pirmie profesionāli sagatavotie skolotāji.
Skolotāju materiālais stāvoklis pamazām uzlabojās, bet vel gadsimta beigās daudzi no viņiem saņēma algas, kas bija mazākas par laukstrādnieka vidējo peļņu.
Likumi Vidzemes tautskolotājiem nenodrošināja noteiktu atalgojumu. Katrā pagastā to noteica vietnieku pulks pēc saviem ieskatiem.
Skolotāja un pagasta rakstveža pienākumu apvienošana līdz 1872. gadam bija parasta parādība. Skolotāji to darīja iztikas nodrošināšanai. Ari pagastiem visai ierobežoto finansiālo iespēju dēļ bija izdevīgi, ka skolotājs veica šo amatu. Kopš 1872. gada likumdošana centās ierobežot skolotāju nodarbināšanu ar blakuspienākumiem, taču dzīvē bija citādi.
Lai arī cik smagos apstākļos nācās strādāt latviešu skolotājiem, viņi bija tie, kas zemniekiem deva pirmo izglītību, modināja latviešu tautas pašapziņu. Tie bija skolotāji, kuri atsaucas uz J. Cimzes aicinājumu vākt un harmonizēt latviešu tautas melodijas, tie bija skolotāji, kuri, F. Brīvzemnieka un K. Barona iedvesmoti, vāca un apzināja latviešu tautas mutvārdu daiļradi. Nenoliedzams un nenovērtējams ir 19. gadsimta tautskolotāju ieguldījums tautas izglītības un kultūras attīstībā.
