“Man Rauna vienmēr patikusi, agrāk bieži braucu cauri, nācu šurp pārgājienos. Rauna ir forša, ieskaitot cilvēkus. Vienam vairāk adatu, otram mazāk,” saka Māris Apīnis. Viņš ir smiltenietis, kurš jau gandrīz 30 gadus dzīvo Raunā.
Māra sirdslieta ir grafika. Viņa darbi ir daudzās jo daudzās raunēniešu mājās. Ar tušas spalvu viņš rada brūnas nokrāsas akvareļzīmējumus, kas izskatās senatnīgi. “Tušas zīmējumi – tas ir melns uz balta, brūnganajos toņos var ielikt vairāk nianšu,” atzīst mākslinieks un uzsver, ka viņam grafika sirdij tuva, tas smalks darbs. “Fotografēt nemāku. Esmu mēģinājis, bet nesanāk, kā gribētos. Fotografēju atmiņā. Ieraugu un saprotu – jāņem ciet,” domās dalās Māris Apīnis.
Daudzus noslēpumus savulaik atklājis Raunā pazīstamais grafiķis Indulis Gurtiņš. “Viņš man iemācīja būtisko. Īpaši jau, izstrādājot ex libris,” atzīst Māris. Aizvien, ja kāds vēlas, raunēnietis labprāt uzzīmē ex
libris, lai gan pēdējos gados reti kurš iedomājas, ka viņam vajadzētu savu.
Mākslinieks atzīst, ka nav tādas vienas vietas Raunā, kas visvairāk būtu viņa darbos. “Man patīk Raunas upe, jo esmu makšķernieks. Centrā katru upes vietiņu zinu. Pret Staburagu neviens nevar būt vienaldzīgs, lai gan tas ir krietni novazāts. Pie Staburaga upītē ir viens liels akmens, uz tā domas raisās. Dzirnavas ir interesantas. Protams, arī pilsdrupas,” stāsta mākslinieks. Māris atklāj, ka ne reizi vien mēģinājis uzzīmēt Staburagu. “Tehniski to varu izdarīt, bet raudošā klints it kā neļauj.
Arī Anita Neimane, kurai ļoti labi padodas skaistas Raunas fotogrāfijas, atzina, ka Staburags tā vienkārši nepadodas. Reiz sēdēju, ieraudzīju, kāds tas patiesībā ir. Aizgāju mājās un liku uz papīra,” atceras Māris Apīnis un piebilst, ka nevaru bildi uztaisīt tikai tāpēc, lai būtu, jārada kas vairāk nekā skaistā fotogrāfijā. Viņš ir pārliecināts, ka Raunā katrā stūrītī var ko savdabīgu, interesantu ieraudzīt. Uzzīmējis bijušā kultūras
nama pagalmu ar nodrupušo ēku. Kāds vīrs skatījies bildē un prasījis, kur tas ir. Bildē apdrupušais izskatās tā, ka piesaista acis.
“Man nepatīk agrais pavasaris, kad zaļums vēl jēls. Pārējais laiks dabā ir brīnišķīgs. Nepārspējams ir Vilhelms Purvītis, skatoties viņa gleznās, daudz esmu mācījies,” saka Māris un ir pārliecināts, ka, ieraugot un sajūtot, var notvert mirkli, kurš iemūžināts priecē pašu un citus.