- Pirms 20 gadiem mani ievēlēja par ciema padomes priekšsēdētāju. Sāku pamazām pierast, ka Raunā esmu atbildīgais. Tas bija laiks, kad brieda pārmaiņas, kuras bija vajadzīgas, pēc kurām alkām. Tikai tagad neatkarības atgūšanā varam novērtēt Vislatvijas tautas deputātu sapulces “Daugavas” stadionā nozīmību. Uz to braucu ar lielu neziņu un cerību. Nevarēja jau būt drošs, ka par piedalīšanos nekas nebūs. Viss, kas tajā notika – runas, balsojums par neatkarību, bija solis uz pārmaiņām. Sapulce deva mandātu, ka jāsāk darīt un kādam tas jāuzņemas. Tika izvirzīti daudzi mērķi, visus aicināja darīt konkrētus darbus. Un tobrīd katrs tā arī domāja. Kad pienāca neatkarība un sākās praktisks darbs, pirmais jautājums bija – kā to darīsim. Svarīgi, ka tiem, kuri virzīja procesu, bija pieredze, un to varēja izmantot valstiskuma atjaunošanā, valsts sakārtošanā. Lielā mērā tas īstenojās. Protams, notika cīņa par varu ar bijušo partijas sistēmu, tās mehānismu. Patriotu, kuri gribēja darboties un redzēt valstiskumu, praktiskajā darbā palika aizvien mazāk. Sākās interešu bīdīšana, tie, kam bija informācija un vara, sāka domāt par sevi. Kad mainījās likumi, notika privatizācija, zemes dalīšana un atdošana, pašvaldību vadītājiem bija jābūt ļoti acīgiem un jādomā par visu sava pagasta iedzīvotāju interesēm. Nedrīkstēja ļaut privatizēt to, kas nākotnē visiem vajadzīgs. Kur pie varas bija ideālisti, šodien redzam, ka ar saukļiem vien nākotne nav uzcelta. Pašvaldības vadītājs bija gan politiķis, gan politikas īstenotājs. Būtiskākā bija praktiskā pieredze. Man šķiet, bija svarīgi, ka daudzviet zemes dalīšanas jautājumu risināšanā iesaistīja iedzīvotājus, lai citiem neatdotu bijušo īpašnieku zemi. Vadītāji bija atbildīgi, lai pašvaldībai paliktu pietiekami daudz zemes funkciju veikšanai. Raunas pagastā par to ļoti domājām. Neviens pašvaldības īpašums neatrodas uz cita īpašnieka zemes. Pēc 20 gadiem to novērtējam. Tie pagasti, kuru vadītāji neskatījās tikai vakardienā, bija praktiķi, vēlāk attīstījās straujāk.
Izpildkomiteja strādāja pēc noteikta reglamenta, pašvaldībai tolaik piešķīra pietiekami daudz naudas, un bija būtiski, kā to tērēja. Ja bija pieredzējuši speciālisti, kuri laukos lielākoties bija bijušie kolhozu speciālisti, un tas ne jau visiem patika, kļūdas netika pieļautas. Viņi pārzināja savu darbu. Vadītājam bija jābūt ar mugurkaulu, jo intereses bija visdažādākās. Atceros, ka kopsaimniecība tikko bija iegādājusies jaunu ugunsdzēsēju mašīnu. Aši zēni jau bija noorganizējuši, ka to privatizēs par pajām. Paju sabiedrības sapulcē gāju ar uzaicinājumu, lai to nodod pašvaldībai, apņēmāmies to uzturēt un, ja kādam būs vajadzība, palīdzēt. Mašīna kalpo vēl šodien.
- Toreiz bija nobriedušas pārmaiņas. Arī tagad saka – vajadzīgas pārmaiņas. Kas tagad jādara?
- Zināmā mērā Tautas frontes ideju un misiju tagad ir uzņēmusies prese, televīzija. Tās kritizē jebko. Vienalga, labu vai sliktu, izmaļ savās dzirnās. Un nu jau valstī nav neviena normāla ministra, deputāta, pašvaldību vadītāja. Tiklīdz par kādu padzird, tūlīt tiek atrasts, kas tik viņā nav slikts, nepareizs. Un cits uz citu skatāmies kā uz noziedznieku. Tanī pat laikā no kontrolējošām, ne represīvām, iestādēm dzirdam – tur tāda izsaimniekošana, citur vēl lielāka. Troksnis varens. Bet tā arī neuzzinām, ir bijuši pārkāpumi vai nē. Ja
ir izsaimniekots, tad kāpēc neviens nav sodīts? Tikai ar laiku viss apklust. Esmu optimists. Šis ir brīdis, kad
jāvērtē, kas īsti sadarīts 20 gados, kāpēc esam tur, kur esam, un kādu gribam veidot savu valsti. Ir jādomā, lai Saeimas vēlēšanās nenobalsotu par tiem pašiem, kuri mūs ieveduši krīzē.
- Tad jau nav par ko balsot?
- Līdz vēlēšanām apvienībām vēl jāizdzīvo, tajās ir pārāk daudz atšķirību. Ja līdz šim klusībā runājām, ka saplūst uzņēmēju un politiķu intereses, tad tagad tas izrādās viens no risinājumiem, kā valsti izvest no krīzes. Tā ir ļoti bīstama tendence. Protams, uzņēmēju viedoklis ir jāuzklausa, bet politiķi ar viņiem nedrīkst tā satuvināties. Politiķi, īstenojot savas partijas politiku, aicina uzņēmējus, viņu darbinieki taču par
saviem darba devējiem balsos. Uzņēmēji roku rokā ar politiķiem dalīs valsts naudu. Un mehānisms darbojas. Nedzīvosim aizvērtām acīm. Visi taču zina, kas finansē partijas. Brīnāmies, kāpēc valsts investīcijas saņem vieni un tie paši. Politikā pats neesmu tik dziļi, vairāk esmu praktiķis. Raunas pagasts no partijām nav saņēmis neko. Esam saimniekojuši ar savu naudu. Kad izpildījām visas prasības, lai saņemtu valsts investīcijas bērnudārza celtniecības otrās kārtas īstenošanai, pat avīzē parādījās ziņa, ka nauda piešķirta, komisija, aģentūra to bija akceptējusi. Tad vienā naktī politiķi pateica - Raunai nevajag, vajag citiem. Mums jāveido policentri, un tie ir tikai pilsētas. Bet kas ir lauki? Un brīnāmies, kāpēc visi dodas uz pilsētām. Tas ir izglītības, veselības aprūpes reformu rezultāts. Skaidri tiek pateikts – laukos nekā nebūs. Skolu nebūs, bērnu maz, ekonomiski neizdevīgi. Ārsti negrib strādāt laukos, kādi tur ceļi. Tam, kurš dzīvo laukos, būtu jābūt lielākam atbalstam nekā pilsētniekam, kuram viss atrodas dažu soļu attālumā. Ministriju rīcībā ir liela nauda. Kad to dala, ierēdņi jūtas kā labie onkuļi, kuri dod dāvanas, nevis rīkojas ar mūsu visu līdzekļiem. Viņiem nav izdevīgi, ja visiem ir vienādi noteikumi. Birokrātija ir milzīga. Krīze ir likumsakarīga, dzīvojām pietiekami turīgi, nedomājot uz priekšu. Pasaulē pār cilvēkiem valdīja nauda. Kādam tas bija izdevīgi, lai ņem kredītus. Tagad saprotam, ka tā bija mākslīgi radīta bagātība un nabadzība.
Ne Latvijā, bet pasaulē. Paies laiks un tiesāsim vainīgos. Tie, kas šo valsti nozaga, vispirms sakārtoja likumus, lai tas, ko dara, izskatās likumīgi. Kad visi saprata, ka likumi nav pareizi, tos pārtaisīja, bet nozagšana jeb likumīgā paņemšana jau bija notikusi. Tagad tie, kas to izdarīja, sludina, ka izvedīs valsti no krīzes. Tas no viņu puses ir negodīgi. Bet viņi jūtas labi un patiesi domā, ka nav nozaguši valsti, un tas ir traki. Ceru, ka viņiem arī ir sirdsapziņa. Liela kļūda, ka valstī saplūdusi lēmējvara un izpildvara. Ministru kabinets kļuvis politisks, bet tas taču ir izpildītājs. Izpildvara piedāvā priekšlikumus, vērtējot praktiskos apsvērumus, iespējas, politiķi skatās, vai tas būs izdevīgi viņu partijai, atbalstītājiem, viņiem personīgi. Ka jāvērtē valstiski, aizmirstas. Nedomāju, ka nākamā Saeima būs sliktāka par šo. Tiem, kuri ilgus gadus tur žāvājušies un lasījuši avīzes, ir jāiet malā, jānāk jaunākiem politiķiem vai praktiķiem.
- Vai Latvijā novadu reforma turpināsies?
- Reforma Latvijā bija vajadzīga, bet ne politiska. Būtu bijis labāk, ja ministrija vairāk iedziļinātos pašvaldību problēmās, kam neveicās saimniekošana, varēja rosināt apvienoties. Ja novadā kopā lieli pagasti, tie dalīsies. Mazie ne. Darbinieku jau arī pagastos vairs nav. Tuvākajā laikā mazie novadi neapvienosies, tam nav priekšnoteikumu. Kļūda bija otrā līmeņa pašvaldību likvidēšana.
- Kāda ir pašvaldību vieta valstī un iedzīvotāju ikdienā?
- Kad partijas veidojās un Saeimā sāka noteikt toni, Pašvaldību savienības kongresā tika runāts, ka vadītājiem jāiet partijās, lai varētu aizstāvēt savas pašvaldības. Tas bija kas jauns. Daudzi arī iestājās, jo domāja, ka aizstāvēs pagasta, pilsētas intereses. Kurš trāpījās pareizā partijā un prata labi uzvesties, saņēma naudu, un pašvaldība varēja attīstīties. Pārējiem atlika vien noskatīties. Tas, ka dažs pašvaldības vadītājs nomainīja vairākas partijas, vien jau ir tam apliecinājums. Ja kāds paskaitītu, cik šajos gados no valsts katra pašvaldība saņēmusi investīcijas, skaitļi būtu interesanti. Iedzīvotājiem vienalga, kura partija devusi naudu, viņi vērtē vietējās varas darbu. Svarīgs ir rezultāts, tas dod tai uzticību. Pašvaldības vadītājam jābūt attīstības plānam un mērķtiecīgi tas jāīsteno. Cilvēki redz un tad arī uzticas.
- Vai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir vajadzīga?
- Tās darbības virziens sākumā bija pareizs, bet citas ministrijas neļāva tai attīstīties. Kad ministrija kļuva par vienas partijas atbalsta sistēmu, tā sevi degradēja. Neesmu pārliecināts, ka ministriju nevajag, jo sadalīšana neko labu nedos. Ministrijai vairāk būtu jāuzklausa pašvaldības. Un nedrīkst lielās pilsētas, Rīgu un novadus mērīt pēc vienas mērauklas. Savulaik pieredzes apmaiņā Dānijā jautājām, kas notiek, ja ministrs neaizstāv savas nozares intereses. Atbilde bija vienkārša – viņu nomaina. Ja mūsu ministrs brauc tikai uz policentriem, kuri parasti ir noteiktas krāsas iekrāsoti, un spriež par lauku attīstību, nepieaicinot nevienu lauku novada pārstāvi, tas nudien izskatās dīvaini.
- Vai iedzīvotāji bieži nāk uz pašvaldību ar sūdzībām?
- Vienmēr būs cilvēki, kuri grib ko ieteikt, tādi, kuri nav kaut ko sapratuši. Svarīgi uzklausīt, cilvēks jau grib tikai to labāko. Saprašanos vienmēr var atrast. Katrā sūdzībā ir kas būtisks, par velti jau to neraksta un
uz domi nenāk.
- Kāda Latvija un Rauna būs valsts simtgadē?
- Rauna jau tagad ir skaista, kļūst aizvien sakoptāka. Latvijā vēl būs reformas. Ja sakārtos ceļus, iespējama vēl lielāku novadu veidošanās. Tas jādara pakāpeniski, ekonomiski pamatojot. Novadi jau vēsturiski ir tik dažādi. Nelielai valstij lielo vidū ir grūti ko pārāk ietekmēt. Neviens ES neko ar varu nav uzspiedis. Neesam pietiekami parādījuši savu mugurkaulu. Eiropa redz, ka te galvenā nodarbošanās ir partiju savstarpējās cīņas. Pa vidu kāds padomā arī par valsti. Ceru, ka tā vairs nebūs. Dzīve pati izdara pārmaiņas. Ar cilvēka prātu.