Man vienmēr ir patikusi tehnika. Jau no pirmās otras klases mājās ar kaimiņiem taisījām mopēdus, tad augām- pievērsāmies motocikliem. Caurām dienām varēju skrūvēt, jaukt, taisīt. Tas process man ir tuvs un patīkams.
Ikdiena strādāju būvniecībā un studēju RTU, būšu būvinženieris. Tas ir nākošais lielais darbs, kas jāizdara- jābeidz augstskola. Brīvajā laikā cenšos patrenēties. Un vēl- audzinu meitiņu. Šobrīd slodze ir diezgan liela.
Motokrosā es braucu ar kvadraciklu. Sākās tas kādus trīs gadus atpakaļ, kad aizbraucām uz kvadraciklu nomu, pabraukājāmies. Iepatikās. Iepatikās tā sajūta, tās iespējas, ko šis dzelzs rumaks dod. Tad nolēmu pievērsties tam nopietnāk. Bērnībā es braucu ar solo motociklu un blakusvāģi, taču šobrīd tuvāki ir četri riteņi. Iespējams, ka neturpināju braukt ar motociklu, jo neredzēju iespēju, ka šis sporta veids varētu mani attīstīt un pilnveidot. Latvija kvadracikli ir kas samērā jauns. Grūti pateikt vai braukt ar to ir drošāk, sajuta noteikti stabilāka, bet fiziski tas ir grūtāk, ka braukt ar krosa motociklu. Solo braucēji atzīst, ka nekāptu uz kvadracikla. Kaut gan tas ir individuāli- vienam tuvāks tas, citam kas cits. Bet motokross man vienmēr ir paticis. Esmu braucis trasē arī ar mašīnu, iespējams, ka tas devis iemaņas kā dubļos pareizi izslīdēt, kā stabili noturēt uz ratiem mocīti. Autosports ir pārlieku dārgs, lai sasniegtu labus rezultātus. Manuprāt, no autosporta nav iespējams gūt tādu atdevi, adrenalīna devu kā no motosporta, jo šeit cīņa ir sīvāka,
un fiziski grūtāka. Braukt ar kvadraciklu var jebkura vecuma un jebkurš, nav nekādu ierobežojumu. Protams, jo ilgāk brauc, jo labākus rezultātus var sasniegt. Noteikti nevajag domāt, ka braukt ar kvadraciklu sacensībās ir tas pats, kas pavizināties uz tā. Piedalīties motokrosā ir pavisam cita lieta- tas prasa regulārus treniņus, neatlaidību, sakumā tā ir smaga cīņa pašam ar sevi gan fiziski, gan garīgi . Jātrenējas un jāmācas ir loti daudz, lai braukt tehniski pareizi.
Zinu, ka Raunā vairākiem ir kvadracikli, iespējams, kāds vēlas iesaistīties šajā nodarbē vairāk un nopietnāk. Ja kādam ir interese uzzināt kaut ko par šo sporta veidu vai atbalstīt, droši var meklēt mani.
Pagājušajā sezonā piedalījos visos posmos un izcīnīju godalgotas vietas, izņemot Raunu, kura nestartēju. Aktīvākā sezona ir no pavasara līdz rudenim, bet ari ziema notiek treniņi, dažādas sacensības, lai nezustu iemaņas, braukšanas asums. Papildus braucu ar riteni, bet uzskatu, ka vislabāk norūda darbs. Taču, protams, bez treniņiem nekas nenotiek, ja gribas labi braukt un gūt rezultātus. Braucot ar kvadru, tiek trenētas visas muskuļu grupas- rokas, kājas, mugura utt., pat pirksti. Nezinu vai maz kādā specifiskā treniņā kas tāds ir iespējams. Pārsvarā trenējos Raunas trasē, bet tā nu ir sanācis, ka tieši Raunas trasē neesmu piedalījies sacensībās.
Raunas trase ir izpelnījusies atzinību ari citu braucēju vidū, tikai būtu nepieciešami uzlabojumi. Priekšrocība ir tā, ka trase atrodas izdevīgā vietā- ne pārāk tuvu centram, kas varētu traucēt iedzīvotājus un viegli atrodama, jo ceļa malā; ideāla vieta, kur rīkot sacensības. Nepieciešami ieguldījumi trases uzlabošanai, lai varētu rīkot vairāk sacensību posmus, tas būtu liels ieguvums ne tikai vietējiem sportistiem un iedzīvotājiem, bet atstātu iespaidu arī uz pašmāju uzņēmējdarbību.

Z/S „Voldemāri” īpašnieka un Jāņa lielākā atbalstītāja viņa tēva Ginta Raiskuma kabineta uz bufetes ir novietoti 17 dažādu izmēru kausi un trīs medaļas, kas liecina par uzvarām, pārdzīvoto un sasniegto!

Katrs kauss ir īpašs, jo ar katru saistās vienreizējas izjūtas, piedzīvojumi ir katras sacensībās. Taču pirmās vietas kauss ir tas, kas atgādina tā brauciena nozīmīgumu- ka es esmu cīnījies, braucis, sacenties un līdz pat pēdējam metram neesmu devis iespēju sevi apsteigt - esmu pirmais. Tās ir tādas foršas sajūtas, saprotot- es šoreiz esmu stiprākais. Pirmo reizi tas notika Alojā. Esmu ari Daugavpils čempions.
Jebkurš sporta veids ir traumatisks, arī man ir nācies krist, kūleņot. Es cenšos prātīgi braukt, ja jūtu, ka esmu fiziski noguris, necenšos skriet pa galvu, pa kaklu. Ir adekvāti jānovērtē savas spējas. Ir taču ģimene, darbs un veselība primārais. Ar motokrosu maizīti nenopelnīsi, tas ir mans hobijs. Latvija pagaidām braukšana ar kvadracikliem nenotiek profesionālā līmenī, nav tāda motosportista, kuram par braukšanu maksātu.
Motobraucējiem ir savas organizācijas- Latvijas Alternatīvā Motosporta Asociācija (L.A.M.A.), Latvijas Motosporta Federācija, dažādi moto klubi.
Atbalsts. Ģimene.
Motosports ir salīdzinoši dārgs sporta veids. Pirmkārt jau tehniskais nodrošinājums, ekipējums. Otrkārt sezonālie izdevumi- licences, dalības maksas, degviela, eļļas maiņas, remonti. Braucieni uz sacensībām – pārsvarā gan Latvijā, taču reizēm sanāk piedalīties arī ārpus robežām - Igaunijā, Lietuvā. Tas viss gadā izmaksā vairāk kā 1300 latu. Taču, ja vēlas profesionāli attīstīties un latiņu celt augstāk, tad ieguldījumi viennozīmīgi būs krietni lielāki.
Pagājušajā gadā finansiāli palīdzēja Raunas pagasta padome, SIA „Raunas bruģakmens” īpašnieks Ilmārs Vecgailis, ļoti atbalstīja Juris Zariņš, iespējams, bez viņu atbalsta nesanāktu braukt, Sergejs Voicišs ari nekad nav atteicis palīdzību riepu montēšanā un tehnikas remontēšanā, bet pārsvarā viss notiek pašu spēkiem, ar ģimenes atbalstu. Nepieciešams liels atbalsts, kaut vai- lai tikai nokļūtu līdz sacensībām. Patiesībā katrs atbalsts ir nozīmīgs, pat 10 lati, reizēm tā ir tieši tā summa, kas pietrūkst licences vai degvielas iegādei. Loti ceru, ka būs vairāk atbalstītāju, jo tas palīdz sagatavoties un piedalīties visās sacensībās, sasniegt labākus rezultātus.
Finansējumu motosportam krāju. Lieku latu pie latam un krāju. Nedzeru, nepīpēju, „netusējos”. Mans „tusiņš” ir kvadraciklu sacensības. Kopīgi ar ģimeni domājam, ka piesaistīt sponsorus. Tas taču ir lieliski, ka pašvaldības vai kādas firmas vārdu Latvijā un pasaulē nes veiksmīgs sportists.
Pasaule taču nezinātu tādas Cēsis, ja Serģis un Rasmanis nebūtu bijuši tik veiksmīgi sportisti. Arī mēs Raunas novadā varētu taisīt klubu, jo mums gan Raunā, gan Drustos ir spēcīgi braucēji. Žēl ir noskatīties, ka spējīgi motobraucēji ir spiesti pamest sportu, pārdot mocīšus finansējuma nepietiekamības dēļ.
Biju uz motokrosa sezonas noslēguma balli, kur notika apbalvošana, tur arī saņēmu vairākus piedāvājumus braukt citos moto klubos, acīmredzot novērtē kš perspektīvu braucēju. Redzēsim kš būs nākamajā sezonā.
Loti liels atbalsts ir sieva, kas reizēm, kad mani māc nogurums, mudina braukt. Visa mūsu ģimene ir „saslimusi” ar šo manu vaļasprieku, kas ir ļoti labi, jo šajā gadījumā nav jāskaidro, kur tiek likti līdzekli, pavadīts daudz laika. Sacensības un treniņi ir ļoti labs veids kā relaksēties visai manai ģimenei, jo šajā laikā netiek domāts par ikdienu, rūpēm, tu esi atbrīvojies, atrodies pilnīgi citā atmosfērā, cita vide, ar citam domam. Visi kvadraciklisti ir ka liela ģimene, interesējas par sasniegumiem, palīdz, kad tas ir vajadzīgs, nav tik nežēlīgi kā dažas citas sporta kategorijas. Foršs
pasākums. Otra dienā pamosties ar gandarījuma sajūtu, ar paveikta darba sajūtu, un ja vēl ir sasniegts labs rezultāts – ideāli.
P.S. vietā.
Gribētu arī turpināt braukt ar kvadraciklu. Palikt Latvijā neskatoties uz pašreizēji grūto situāciju valstī. Ļoti negribētos braukt prom no Latvijas. Te ir mana ģimene un mājas. Esmu patriots un mazliet entuziasts- atteiktos no daudz kā cita, bet ne no motosporta. Dzīvoju merķtiecīgi- soli pa solim, piepildot savus sapņus, ari citiem novēlu neatteikties no iecerēm. Uz satikšanos pavasarī- Raunas trasē!